Apritējuši septiņi gadi kopš Latvijā spēkā stājies Sociālā uzņēmuma likums. Tas nosaka, kā iegūt sociālā uzņēmuma statusu, kā uzņēmumus reģistrē un uzrauga, kā arī, kādi atbalsta mehānismi tiem pienākas. Šobrīd likuma priekšrocības izmanto arī ropažniece Zane Bērziņa, kura jau vairāk nekā gadu vada sociālo uzņēmumu un rada apģērbu cilvēkiem ar invaliditāti. Viņas darbnīca atrodas pašvaldības piešķirtās telpās. Tās jaunajai uzņēmējai nodeva lietošanā bez maksas, kā to paredz likums sociālajiem uzņēmumiem. 

“Ja mēs varam saņemt papildus atbalstu, tad to mēs arī izmantojam,” saka Zane Bērziņa.

Doma radīt apģērbu cilvēkiem ar invaliditāti Zanei radās pirms gada, un pamazām viņa arī īsteno savu sapni. Nelielā darbnīcā nu jau kopā ar komandu – vēl četriem piesaistītiem darbiniekiem – top apģērba prototipi, ko vēlāk plānots nodot ražošanai lielākā apjomā. 

Šī vizīte pie Zanes ir īpaša – tikko atvesti džinsa audumu paraugi, jo nereti klienti jautājot – kad būs pieejamas džinsa bikses? Zane stāsta, tieši ar to atšķiras sociālā uzņēmējdarbība – darīt to, kas cilvēkiem patiešām vajadzīgs. 

“Lielākā atšķirība – mēs domājam par cilvēku visos līmeņos, ne tikai par savu klientu, bet arī darbiniekiem, tiem, kas ir iesaistīti procesā, arī par vidi.

Rūpējamies gan, lai ir sociālās garantijas, gan godīga darba samaksa. Jā, tas varbūt savā ziņā atspoguļojas uz produkta cenu, ko citreiz teiktu – jums tur tas ir dārgi – mēs sakām – sekojiet mums pa tiešo, lai mums nav jāmaksā par reklāmām, un jums viss būs lētāk.”

Zanes stāsts nav unikāls – šādi domā daudzi sociālie uzņēmēji. Ar savām idejām viņi ne tikai palīdz kādam konkrētam cilvēkam, bet bieži vien maina visu sistēmu. 

“Ļoti daudz sociālo uzņēmumu sniedz daudz plašāku sociālo ietekmi. Tā ietekmē gan tuviniekus, gan ģimenes sistēmu, gan uzlabo pakalpojumus ilgtermiņā. Ir arī tādi pionieri, kuri pirmie rada būtiskus pakalpojumus, kas pēc tam tiek sistemātiski ieviesti, vēlāk uzlabojot visas valsts sistēmas,” pauž Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas direktore Regita Zeiļa. 

Uzņēmēja Zane Bērziņa: “Ticu, ka šos cilvēkus, vismaz daļu ir iespējams “apgādāt” ar prasmēm, lai viņi iekļautos darba tirgū. Un ir tādi kā mēs, piemēram, kuriem sākumposmā palīdz, kā saka, ar velosipēda papildritentiņiem uzstartēt un būt patstāvīgiem un pelnošiem. Latvijā šis modelis ir ļoti labs. Mēs Eiropā daudziem ar to esam priekšā.”

Tomēr sabiedrībā izpratne par sociālo uzņēmējdarbību vēl ir zema, uzsver uzņēmēja. Viņasprāt, par to jārunā vairāk un sabiedrība jāizglīto. Reizēm pietrūkst izpratnes pat par pašiem pamatiem. 

“Mēs zinām, ka tiesībsargs jau 10 gadus balvas par vides pieejamību diemžēl joprojām piešķir valsts iestādēm, kuras beidzot ir uzbūvējušas rampu domes priekšā.” 

Godīgi sakot, tas ir mazliet nožēlojami, ka mums nav saprašanas par to, ka vietām ir jābūt piekļūstamām un uzņēmējdarbībai ir jābūt sociāli atbildīgai,” piebilst Zane Bērziņa.

Lai veicinātu izpratni un palīdzētu attīstīt sociālo uzņēmējdarbību, pirms 7 gadiem Latvijā pieņēma Sociālā uzņēmuma likumu. Labklājības ministrijā norāda, šobrīd reģistrēti vairāk nekā 200 sociālie uzņēmumi. Turklāt, ja iepriekš daudzi bija iesācēji, tad tagad uzņēmēju pieredze ir augusi. Tomēr arī ministrijā uzsver, ka sabiedrība vēl ir un būs jāizglīto. 

Juris Cebulis, Labklājības ministrijas ESF projekta “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” vecākais eksperts: “Protams, paši uzņēmumi ar savu darbu arī rada šo publicitāti, šīs labās ziņas dod. Bet tas ir jādara nepārtraukti. Tā nozare un sektors nav tik liels, lai katram cilvēkam pa mājas durvīm mēs ienāktu iekšā, tā vēl nav.”

Savukārt Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijā norāda, ka sabiedrības izpratne par sociālo uzņēmējdarbību ir uzlabojusies, un nu jau gandrīz katrs šo vārdu savienojumu atpazīst. Uzmanība esot jāpievērš pašiem uzņēmumiem, kā tos saglabāt ilgtermiņā. Tāpat asociācijā piebilst, ka vēl jāveicina arī tādu sociālo uzņēmumu darbība, kas nodarbojas ar darba integrāciju.